Ieel­poju svaigās zemes smaržu, un man vairs nemaz nenāca miegs. Iedomājos savus darbabiedrus. Pašlaik viņi ce|as augšā un pošas uz darbu — man tas allaž bija visgrū­tākais brīdis. Kādu laiciņu es vēl kavējos domās pie visām šīm lietām, bet tad mani iztraucēja zvana skaņas, kas plūda no patversmes iekštelpām. Aiz logiem bija izcēlu­sies kaut kāda kņada, bet pēc tam viss apklusa. Saule debesīs bija pakāpusies mazliet augstāk un jau sāka cepi­nāt man kājas. Pār pagalmu pārnāca durvju sargs un teica, ka mani saucot direktors. Es devos uz viņa kabinetu. Viņš iedeva man parakstīt vairākus papīrus. Es ievēroju, ka viņš ir ģērbies melnos svārkos un svītrainās biksēs. Viņš paņēma rokās telefona klausuli un man sacīja:

—« Apbedīšanas biroja kalpotāji ir jau ieradušies. Es tūlīt viņus palūgšu aizvērt zārku. Vai jūs negribētu vēl pēdējo reizi paskatīties uz savu māti?

Es atbildēju: — Nē.

Tad viņš klusinātā balsī pa telefonu izrīkoja:

—   Fižak, pasakiet saviem puišiem, lai sāk.

Pēc tam viņš man sacīja, ka piedalīšoties apbedīšanā, un es viņam pateicos. Viņš apsēdās pie rakstāmgalda un sakrustoja savas īsās kājiņas. Viņš pavēstīja, ka bez viņa un manis iešot ari kopēja. Pēc noteikumiem patversmes iemītnieki bērēs nedrīkst piedalīties. Viņš tiem atļaujot tikai vāķēt pa nakti. «Tas ir cilvēcīgi,» viņš piebilda. Bet šai gadījumā viņš devis atļauju pavadīt manu mammu uz kapiem kādam viņas vecam draugam: «Tomā Peresam.» Te direktors pasmaidīja. Viņš man teica: