A.un B.STRUGACKIS

Tālā varavīksne

Silta un paraupja Taņas delna gulēja uz viņa plakstiņiem, un nekas cits pasaulē viņu vairāk neinteresēja. Gaiss bija pilns rūgteni sāļa putekļu aromāta, pussnaudā klusi čirk­stināja stepju putni, un sausā zāle durstīja un kutināja pakausi. Bija neērti un pacieti gulēt, neizturami niezēja kakls, bet viņš klausījās vieglajā, mierīgajā Taņas elpā un nekustējās. Viņš smaidīja un priecājās par tumsu, jo smaids droši vien bija līdz nepie- dienīgumam muļķīgs un pašapmierināts.

Vēlāk pilnīgi nelaikā un nevietā augšā la­boratorijas tornī iečirkstējās izsaukuma sig­nāls. Lai! Nav jau pirmā reize. Šovakar visi izsaukumi ir nelaikā un nevietā.

—  Robi, — čukstus teica Taņa. — Dzirdi?

—    Itin neko nedzirdu, — nomurmināja Roberts.

Viņš samirkšķināja acis, lai ar skropstām pakutinātu Taņas delnu. Viss šķita tālu, tālu un pilnīgi nevajadzīgs. Miega trūkuma dēļ mūžīgi apstulbušais Patriks arī bija tālu.

Maļajevs ar savām Ledus Sfinksa manierēm bija tālu prom. Visa viņu pasaule, kurā val­dīja pastāvīga steiga, pastāvīgas pārgudras diskusijas, pastāvīga neapmierinātība un rū­pes, visa šī pasaule, kurā nebija vietas jū­tām, kura nīda visu noskaidroto, bet priecā­jās tikai par nesaprotamo, pasaule, kurā ļau­dis aizmirsa, ka viņi ir vīrieši un sievietes,— tas viss bija tālu, tālu … Šeit bija tikai nak­snīga stepe, simtiem kilometru — tikai tukša stepe, kas, aprijusi karsto dienu, tagad peti bija silta, tumša, kairinošu smaržu pilna.