No jauna iečirkstējās signāls.
— Atkal, — teica Taņa.
— Lai. Manis nav. Es esmu beigts. Mani norijuši susļiki. Man tāpat ir labi. Es tevi mīlu. Nekur negribu iet. Kāpēc lai es to darītu? Vai tu ietu?
— Nezinu.
— Tas ir tāpēc, ka tu nemīli pa īstam! Cilvēks, kas mīl pa īstam, nekad nekur neiet.
— Tu esi teorētiķis, — teica Taņa.
— Es neesmu teorētiķis. Es esmu praktiķis. Un kā praktiķis es tev jautāju: kādēļ tad man pēkšņi būtu kaut kur jāiet? Mīlēt ir jāprot. Bet jūs neprotat. Jūs par mīlestību tikai spriedelējat. Jūs mīlestību nemīlat. Jūs mīlat par to tikai spriedelēt. Vai es pārāk daudz pļāpāju?
— Jā. Drausmīgi!
Viņš pārlika Taņas roku no savām acīm uz lūpām. Tagad viņš redzēja mākoņiem aizvilktās debesis un sarkanās signālugunis torņa galā divdesmit metru augstumā. Signāls čirkstēja nepārtraukti, un Roberts iztēlojās, kā Patriks, biezās, labsirdīgās lūpas izstiepis, aizvainots atkārto izsaukumu.
— Nu pagaidi, tūlīt es tevi izslēgšu, — Roberts noņurdēja. — Taņuk, gribi, lai viņš apklustu uz mūžīgiem laikiem? Lai jau viss būtu uz mūžīgiem laikiem. Mūsu mīla būs uz mūžīgiem laikiem, un viņš apklusīs uz mūžīgiem laikiem.