Meitene rozā kleitā un meitene zilā kleitā uzreiz pietvīka.
— Matvej Sergejevič, mēs ielūdzam jūs uz Pilsētiņu, uz mūsu vasaras svētkiem.
— Šodien pulksten divpadsmitos!…
— Vienpadsmitos! …
— Nē, divpadsmitos!
— Aizbraukšu! — direktors jūsmīgi iekliedzās. — Noteikti aizbraukšu!- Gan vienpadsmitos aizbraukšu, gan divpadsmitos!…
Gorbovskis izdzēra kausu tukšu, ielēja sev vēl, pēc tam ērtit atgūlās krēslā, izstiepis kājas līdz istabas vidum, un nolika kausu sev uz krūtīm. Viņam bija labi un omulīgi.
— Es arī braukšu uz Pilsētiņu, — viņš paziņoja. — Man absolūti nav ko darīt, tur es teikšu kaut kādu runu. Es nekad savā mūžā neesmu teicis runas, bet man šausmīgi gribas pamēģināt.
— Pilsētiņa! — Direktors atkal noliecās pār atzveltni. — Pilsētiņa ir vienīgā vieta, kur mums saglabājusies kārtība. Bērni ir lieliska tauta! Viņi labi izprot vārdu «nedrīkst» … Par mūsu nulleniekiem to nevar teikt, kur nu! Pagājušajā gadā viņi aprija divus miljonus megavatstundu! Šajā — jau piecpadsmit un iesnieguši pieprasījumu vēl pēc sešdesmit. Nelaime ir tā, ka viņi absolūti nevēlas iegaumēt vārdu «nedrīkst».
— Mēs arī nepazinām šo vārdu, — piezīmēja Marks.
— Dārgo Mark! Mēs ar jums dzīvojām labos laikos. Tas bija fizikas krīzes periods.