Kādā pasaulē es dzīvoju! Pietrūkst visa — enerģijas, aparatūras, katra zaļknābja laboranta dēļ notiek plēšanās! Lamonduā ļaudis zog enerģiju, Aristoteļa ļaudis ķer un Cenšas savervēt autsaiderus — šos nelaimīgos tūristus, kas atlidojuši atpūsties vai uzrakstīt par Varavīksni kaut ko labu! Padome — Padome!!! — pārvērtusies par konfliktu orgānu! Es palūdzu atsūtīt man «Romiešu tiesības» … Pēdējā laikā es lasu tikai vēsturiskus romānus. Godīgā Varavīksne! Drīz vien es te nodibināšu policiju un zvērināto tiesu. Es pierodu pie pilnīgi jaunas, pilnīgi mežonīgas terminoloģijas. Aizvakar es nosaucu Lamonduā par atbildētāju, bet Aristoteli — par prasītāju. Es bez stomīšanās spēju izrunāt tādus vārdus kā «jurisprudence» un «policijas prezīdijs»! …
Viens no ekrāniem kļuva gaišs. Parādījās divas gadus desmit vecas meitenītes apaļām sejiņām. Viena bija rozā, otra — zilā kleitā.
— Nu, runā tu! — paklusi teica meitene rozā kleitā.
— Kāpēc tad es, ja mēs norunājām, ka tu…
— Norunājām, ka tu!
— Nejaukā!… Labdien, Matvej Semjono- vič!
— Sergejevič …
— Matvej Sergejevič, labdien!
— Labdien, bērni, — teica direktors. Pēc viņa sejas varēja noprast, ka viņš ir kaut ko aizmirsis un ka viņam kaut kas ir atgādināts. — Labdien, cālīši! Labdien, pelītes!