TĒRAUDA RĪKLE
Tā es paliku viens. Man apkārt novembra tumsa ar Virpuļojošu sniegu, māja iegrima kupenās, dūmeņos sāka gaudot vējš. Visus sava mūža divdesmit četrus gadus biju nodzīvojis milzu pilsētā un domāju, ka putenis gaudo tikai romānos. Izrādījās, ka tas gaudo arī īstenībā. Vakari te bija neparasti gari, lampa ar zilo abažūru atspoguļojās melnajās loga rūtīs, un es, vērdamies spožajā plankumā pa kreisi no sevis, sapņoju. Sapņoju par apriņķa pilsētu — tā atradās četrdesmit verstu attālumā.
Man ļoti gribējās aizbēgt no savas atrašanās vietas uz turieni. Tur-bija elektrība, četri ārsti, ar tiem varētu apspriesties, vismaz nebūtu tik baismīgi. Taču aizbēgt nebija nekādas iespējas un lāgiem arī pats sapratu, ka tā ir mazdūšība. Jo tieši tāda darba dēļ biju mācījies Medicīnas fakultātē…
«… Bet ja nu atvedīs sievieti, kam nenormālas dzemdības? Vai, teiksim, slimnieku ar iesprūdušu bruku? Ko es iesākšu? Sakiet man, lūdzami! Pirms četrdesmit astoņām dienām es ar izcilību beidzu fakultāti, bet izcilība un bruka ir pavisam dažādas lietas. Reiz es redzēju, kā profesors operē iesprūdušu bruku. Viņš strādāja, un es sēdēju amfiteātrī. Tas ir viss …»
Domājot par bruku, man dažu labu reizi pār muguru noritēja saltas sviedru lāses. Katru vakaru, sadzēries tēju, sēdēju vienā un tai pašā pozā: pa kreisi no manis atradās visas rokasgrāmatas operatīvajā dzemdniecībā, pašā virsū mazais Doderleins. Pa labi desmit dažādi operatīvās ķirurģijas sējumi ar attēliem. Es smagi pūtu, smēķēju, dzēru aukstu, melnu tēju …