Tā reiz aizmigu: skaidri atceros šo nakti — tas bija 29. novembris —, es pamodos no trokšņa pie durvīm. Pēc minūtēm piecām, raudams kājās bikses, es nenovērsu lūdzošu skatienu no dievišķajām operatīvās ķirurģijas grāmatām. Pagalmā saklausīju čirkstam slieces — mana dzirde bija kļuvusi ārkārtīgi asa. Atklājās, šķiet, kaut kas vēl ļaunāks par bruku un bērna šķērsguļu: pie manis uz Ni- koļskas slimnīcu pulksten vienpadsmitos vakarā bija atvesta meitenīte. Kopēja klusi teica:
— Meitenīte gaužām vārga, knapi dzīva … Lūdzami, dakter, nāciet uz slimnīcu …
Atceros, es šķērsoju pagalmu, gāju pretī petrolejas lukturim pie slimnīcas ārdurvīm un kā apmāts skatījos, kā tas mirkšķina.
Pieņemamā istaba jau bija apgaismota, un mani palīgi pilnā sastāvā gaidīja mani, paguvuši apvilkt uzsvārčus. Tie bija feldšeris Deinjans Lukičs, vēl jauns, bet ļoti spējīgs cilvēks, un divas pieredzējušas vecmātes — Anna Nikolajevna un Pelageja Ivanovna. Toties es biju tikai divdesmit četrus gadus vecs ārsts, pirms diviem mēnešiem beidzis augstskolu un norīkots vadīt Nikoļskas slimnīcu.
Feldšeris svinīgi atvēra durvis, un parādījās māte.