— Tencinu, dakter, lai jums paldies, — māte sacīja un skubināja Lidu: — Teic nu tēvocītim paldies!
Taču Lida negribēja man neko teikt.
Es viņu vairs nekad netiku redzējis. Sāku šo gadījumu aizmirst. Bet pacientu skaits nemitīgi auga. Tā pienaca diena, kad pieņēmu simt desmit cilvēku. Mēs sakām deviņos no rīta un beidzām astoņos vakarā. Grīļodamies vilku nost uzsvārci. Vecākā no abām vecmātēm man teica:
— Par slimnieku pieplūdumu varat pateikties traheoto- mijai. Vai zināt, ko sādžās stāsta? Ka jūs slimajai Lidai viņas pašas rīkli esot apmainījis pret tērauda un kaklu aizšuvis. Ļaudis īpaši brauc uz to sādžu meitēnu apskatīt. Apsveicu, dakter, esat kļuvis slavens!
— Un meitēns vēl arvien dzīvojot ar tērauda rīkli? — es ieprasījos.
— Jā, dzīvojot ar tērauda: Nu, bet jūs, dakter, tiešām -' esat meistars. Un taisni prieks, cik aukstasinīgi strādājat!
— M-jā … Vai zināt, es nekad neuztraucos, — nezin kāpēc teicu, tomēr jutu," ka aiz noguruma nespēju sajust pat kaunu, tikai novērsu acis sāņus. Atsveicinājos un devos uz dzīvokli. Lielām pārslām sniga, visu klāja balta sega, dega lukturis, un mans miteklis izskatījās vientuļš, mierīgs un cienīgs. Un iedams es vēlējos tikai vienu —• gulēt;
1925