— Rāmu garu! Dzīva. Ceru, arī paliks dzīva. Tikai, kamēr caurulīti neizņemsim, ne vārda nerunās — to nu ziniet.
Un te kā no zemes izlīda vecmāmuļa un pārkrustījās pret durvju rokturi, pret mani, pret griestiem. Bet man uz viņu vairs dusmu nebija. Pagriezos, pavēlēju iešļircināt Lidai kamparu un pārmaiņus dežurēt pie viņas. Tad pāri pagalmam devos uz dzīvokli. Atceros, kabinetā dega zilā lampa, uz galda Doderleins un citas grāmatas. Neizģērbies piegāju pie dīvāna, apgūlos uz tā un tai pašā mirklī nekā vairs neredzēju, aizmigu un pat nesapņoju.
Pagāja viens mēnesis, tad otrs. Biju daud-z ko jau pieredzējis, bija gadījies arī šis tas briesmīgāks par Lidas rīklīti. Biju to pat piemirsis. Apkārt visu klāja sniegs; pacientu skaits auga ar katru dienu. Un reiz, jau pēc Jaungada, pieņemamā istabā pie manis ienāca sieviete, aiz rokas vezdama meitēnu, satuntuļotu kā tupesīti. Sievietes acis staroja. Ielūkojos ciešāk un pazinu: *
— Ā, Lida! Kā tad iet?
Nu viss jau labi.
Lidai attina kaklu. Viņa ķepurojās pretī un vairījās, taču man izdevās pacelt mazās zodu un paskatīties. Uz sārtā kakla rēgojās brūna, vertikāla rēta un tai šķērsām pāri divas smalkas šuvju rētiņas.
— Viss kārtība, — es sacīju, — -varat vairs nebraukt.