TŪKSTOTS UN VIENS SPOkS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
Desmitais sējums
* * *
Mīļais draugs, vakara viesību laikā (kuras tagad kļuvušas tik retas), kad ikviens tērzēja pēc patikas, vai nu izsacīdamas savas sirds slēptākos sapņus, vai savas atjautības, vai izšķieda atmiņu bagātības, jūs bieži man teicāt, ka kopš Šaherezādas un pēc Nodjē neesat dzirdējuši aizraujošāku stāstītāju par mani.
Lūk, šodien jūs man rakstāt, ka, gaidīdami manu jauno romānu, vienu no tiem bezgalīgajiem romāniem, kurus es mēdzu rakstīt un kuros es aptveru veselu gadusimteni, jūs labprāt gribētu, lai es uzrakstu dažus stāstus, apmēram divus, četrus vai sešus sējumus, un lai metu tos pašreizējo politisko notikumu, piemēram, Buržā prāvas un maija vēlēšanu atvarā.
Ak, mans draugs, mūsu laikmets ir drūms, un mani stāsti, iepriekš brīdinu, nebūs jautrāki. Vienīgi, jūs taču atļausit, ka, noguris no visa, kas noliek ikdienas reālajā pasaulē, es stāstus meklēšu iedomu pasaulē. Bet, ak vai! Es tik baidos, ka mazāk izglītotie, mazāk poētiskie un sapņainie gari netrauksies pēc ideāla uz vienīgo vietu, kur Dievs mums ļāvis patverties no īstenības.