Redziet, es atrodos reģentu vēstures piecdesmit sējumu vidū, par kuru es nupat pabeidzu rakstīt stāstu. Un to, lūdzu, aiciniet mātes, lai neļauj lasīt savām meitām. Nu, labi! Tai laikā, kad jums rakstu, manas acis apstājās pie kādas marķīza d'Aržansona memuāru lappuses, kur zem virsraksta „Par agrāko un tagadējo laiku sarunāšanos", es lasu sekojošo:
„Esmu pārliecināts, ka laikos, kad Rambuijē pils noteica toni labākajai sabiedrībai, pat tad prata labāk klausīties un labāk domāt. Tad izkopa gaumi un prātu. Man vēl bija izdevība noklausīties to galma sirmgalvju sarunas, kurus es apmeklēju. Viņiem bija skaidras domas, spars un asprātība, dažas antitēzes, bet epiteti pastiprināja domu: dziļums bez pedantisma, jautrība bez ļaunprātības."
Ir pagājuši simt gadi, kopš marķīzs d'Aržansons rakstīja šīs rindas, kuras es citēju no viņa grāmatas. Viņš tajā laikā, kad to rakstīja, bija apmēram mūsu vecumā, un reizē ar viņu, mīļais draugs, mēs varam teikt: mēs esam pazinuši sirmgalvjus, kas bija un — cik žēl! kas mēs vairs neesam, — labākās sabiedrības cilvēki.
Mēs viņus esam redzējuši, bet mūsu dēli vairs neredzēs. Lūk, kāpēc tā nākas, ka mēs, lai gan neesam diezin cik vērtīgi, tomēr būsim labāki par mūsu dēliem.
Tiesa, katru dienu mēs speram kādu soli pretim brīvībai, vienlīdzībai un brālībai, trim jēdzieniem, kurus 1793. gada revolūcija iemeta modernajā sabiedrībā, tāpat kā tā bija radījusi tīģeri, lauvu un lāci apģērbtu jēra ādā. Par nelaimi tie bija tukši vārdi, kuri jūnija dūmos ložu caururbti bija lasāmi uz mūsu sabiedriskajiem pieminekļiem.