— Pie joda! Sakiet man savu vecumu, divu vecumu nemaz nav!
— Tā, komisāra kungs, ir kāda persona, piemēram, Kaliostro, Sen- žermēnas grāfs, Mūžīgais žīds…
— Vai jūs gribat teikt, ka jūs esat Kaliostro, Senžermēnas grāfs vai Mūžīgais žīds? — teica komisārs, saraukdams uzacis un iedomādamies, ka par viņu zobojas.
— Nē, bet…
— Septiņdesmit pieci gadi, — teica Ledrī kungs. — Rakstiet, Kuzēna kungs, septiņdesmit pieci gadi.
— Lai notiek, — teica policijas komisārs.
Un viņš uzrakstīja: «Septiņdesmit pieci gadi".
— Un jūs, kungs? — viņš turpināja, vērsdamies pie otra Ledrī kunga drauga.
Un viņš noteikti atkārtoja tos pašus jautājumus, kādus bija uzdevis pirmajam.
— Pjērs Žozefs Mūis, sešdesmit vienu gadu vecs, garīdznieks Svētā Sulpīcija baznīcā, dzīvoju Servandoni ielā Nr. 11, — uzrunātais atbildēja maigā balsi.
— Un jūs, kungs? — uzrunādams mani, viņš prasīja.
— Aleksandrs Dimā, dramatiskais rakstnieks, divdesmit septiņus gadus vecs. Dzīvoju Parīzē, Universitātes ielā Nr. 21, — es atbildēju.
Ledrī kungs pagriezās pret mani un patīkami palocījās, uz ko es atbildēju tāpat, cik labi vien spēdams.
— Labi! — teica policijas komisārs. — Klausieties: vai jūs esat mierā ar visu teikto un vai jums nav ko iebilst?
Un, vienmuļīgā tonī, kas raksturīgs sabiedriskiem funkcionāriem, viņš lasīja: