—  Kas būs liecinieki? — uzrunādams mēru, jautāja policijas komisārs.

—           Bet, — teica Ledrī kungs, norādīdams uz abiem draugiem, kas stā­vēja blakus sēdošajam komisāram, — vispirms šie divi kungi.

—  Labi.

Tad viņš vērsās pie manis.

—           Nu, kungs, ja jums nav nekas pretī, ka jūsu vārds tiks ierakstīts protokolā…

—  Nekādā ziņā, — es atbildēju.

—  Tad lai kungs nokāpj lejā, — teica policijas komisārs.

Man bija ļoti pretīgi tuvoties līķim. No tās vietas, kur atrados, daži sīkumi, kuri nepalika neievēroti, tomēr neizskatījās tik pretīgi, izplūzdami krēslā, kas šausmām piešķīra poētisku nokrāsu.

—  Vai tas ir nepieciešams? — es jautāju.

—  Kas?

—  Lai es eju lejā.

—  Nē! palieciet, kur esat, ja tur jūs jūtaties labāk!

Es pamāju ar galvu, kas nozīmēja: „Es vēlos palikt tepat."

Policijas komisārs pagriezās pret Ledrī kunga abiem draugiem, kas at­radās viņam vistuvāk.

—   Jūsu vārds, priekšvārds, ticība, nodarbošanās un dzīves vieta? — viņš jautāja ar tāda cilvēka veiklību, kurš jau pieradis uzdot līdzīgus jau­tājumus.

—  Žans Luī Aljets, — atbildēja tas, pie kā viņš vērsās, — saukts Eteija pēc anagrammas, rakstnieks, dzīvoju Vecajā Teātra ielā 20.

—  Jūs piemirsāt minēt jūsu vecumu, — teica policijas komisārs.

—  Vai man jāsaka īstais vecums, vai tas, kādu man dod?