aptvertu līdzenumu, ko vidū pāršķeļ skaista ieleja, kuras dibenā, zaļo pļavu un koku mainīgo krāsu vidū redz lapās pa pusei pazudušo māju mudžekli, kas sevi nodod ar ieziliem dūmu stabiem, kuri, sākumā kalnu žogu aizsargāti, kāpj taisni pret debesīm, un, beidzot, sasnieguši augstākos gaisa slāņus, saliecas, izplešas kā palmu galotnes vēja virzienā.

Šai līdzenumā uz divkārša ielejas slīpuma kā uz neitrālās zemes no abiem mežiem nāca līksmoties meža putni.

Tā Brasuāras līdzenumā atrod visu: stirnas un fazānus — mežā, zaķus — līdzenumā, trusīšus — nogāzēs, irbes — ap fermu. Mokē kungs, tā sauc mūsu draugu, bija drošs, ka mēs ieradīsimies. Mēs medījām visu dienu, un otrā dienā ap diviem, četratā vai piecatā nomedījuši piecsimt meža putnu, no kuriem nevienu nepieņēma mūsu viesmīlīgais saimnieks, mēs ieradāmies Parīzē.

Bet šogad es paliku neuzticīgs Mokē kungam. Es padevos manam ve­cam biroja biedram, sevišķi iekārdināts no gleznas, kuru man piesūtīja viņa dēls, Romas augstskolas ievērojams audzēknis, kur bija attēloti Fon­tenejā pie Rozes līdzenuma rugāji pilni ar zaķiem un lucernas lauki — pilni ar irbēm.

Es vēl nekad nebiju bijis Fontenejā pie Rozes: laikam neviens sliktāk par mani nepazina Parīzes apkārtni. Es pārkāpu par barjeru, gandrīz vai vienmēr ar nodomu aizbraukt piecus vai sešus simtus jūdžu. Mazākā vie­tas pārmaiņa man ir ziņkārības priekšmets.