Un galu galā ar mums ir tāpat, kā ar XVIII gadsimta venēciešiem, kad greznību noliedzošie likumi ļāva valkāt tikai vadmalu un bīru, mēs mīlam attīt zīdu un samtu, un skaistos brokātus, kuros karalība ģērba mūsu tēvus.
Jūsu
Aleksandrs Dimā.
I
Diānas iela Fontenejā pie Rozes
1831. gada 1. septembrī kāds vecs draugs, kanēļa privāto muižu biroja priekšnieks ielūdza mani kopā ar viņa dālu atklāt medības Fontenejā pie Rozes.
Tai laikā es ļoti mīlēju medības, un man, kā labam medniekam, tas bija ļoti nopieti: izvēlēties vietu, kur vajadzēja sākties medībām.
Parasti mēs gājām pie fermera vai, pareizāk sakot, pie mana svaiņa drauga. Tur, nogalinādams zaķi, es sāku iedziļināties Nemroda un Elzeāra Blaza zinībās. Viņa ferma atradās starp Kompjēnas un Villēkotretas mežiem, pusjūdzi no apburošās Marienvalas ciema un jūdzi no krāšņām Pjertonas drupām.
Divi vai trīs tūkstoši arpenu izmantojamās zemes veido plašu, no mežiem lokā