Sevišķi vakarā, tas ir, tai stundā, kad es šķērsoju līdzenumu, kas atdala Mazo Montrūžu no Lielā, ainava ar neskaitāmo daudzumu ripojošo riteņu rietošās saules liesmās izskatījās pavisam fantastiska. Tā atgādina Gorijas gravīru, kur zobu rāvēji mijkrēslī dodas medībās pēc pakārtajiem.

Septiņos vakarā riteņi apstājās. Diena bija galā.

Šie būvju akmeņi, lielie, piecdesmit vai sešdesmit pēdu garie četrstūri, ir Parīzes nākotne. Akmenslauztuves, no kurienes nāk šie akmeņi, pa­lielinās ar katru dienu. Tās ir apakšzemes priekšpilsētas, kas aizņem ar­vien plašākus laukus un paplašinās pa apli. Kad so)o pa Montrūžas pļa­vām, soļo pār bezdibeni. Reižu reizēm atrod zemes iegrimumu, ieleju mi­niatūrā, grumbu tīrumā: tā ir akmenslauztuve, slikti nospraišļota no apak­šas, kuras ģipša griesti ielūzuši. Bija izveidojusies kāda sprauga, pa kuru alā sūcās ūdens. Ūdens aizrāva zemi. Tā radās zemes kustība, kas saucas par iebrukumu.

Ja to nezina, ja neievēro, ka zaļā zeme, kas jūs aicina, neatbalstās ne uz ko, tad, noliekot kāju virs kāda plīsuma, var pazust, kā pazūd Mon- tānverā starp ledus sienām.

Ļaudis, kas apdzīvo šīs apakšzemes galerijas, saskaņā ar savu dzīves veidu ir ieguvuši īpatnēju raksturu un fizionomiju. Dzīvodami vienmēr tumsā, viņi ieguvuši kādu drusku no nakts dzīvnieku instinktiem, tas ir, viņi ir klusi un neganti. Bieži dzird runājam par nelaimes gadījumiem: nebija kāds balsts, satrūka virve, kādu cilvēku nospieda.