Akmenslauzēju izskats vienmēr ir drūms. Dienas gaismā viņu acis mirk­šķinās, svaigā gaisā viņu balss ir aizsmakusi, neskaidra. Viņi nēsā gludus matus, nolaistus līdz uzacīm, bārdas, kuras tikai svētdienā iepazīst bārdas nazi. Vestes, kuras ļauj redzēt rupjās, pelēkās vadmalas piedurknes, no pastāvīgās burzīšanās ap akmeņiem nobālušo ādas priekšautu, zilās vad­malas bikses. Uz viena pleca viņiem gul divkārt salocīts vamzis, un uz šā vamža uzliek kapļa kātu, kas tad sešas nedēļas dienas dobj akmeņus.

Ja notiek kāda sacelšanās, tad ļoti reti gadās, ka šie cilvēki, ko mēs pūlējāmies aprakstīt, nebūtu tur iejaukti. Ja pie Elles barjeras saka: „Lūk, nāk Montrūžas akmenslauži," kaimiņu ielas iedzīvotāji šūpo galvas un no­slēdz vārtus.

Lūk, ko es redzēju, ko novēroju šajā septembra mijkrēšļa stundā. Tad satumsa, e^ atkritu karietē, no kurienes neviens no maniem biedriem, bez šaubām, neredzēja to, ko biju redzējis es.

Pusdeviņos mēs sasniedzām Fonteneju. Mūs sagaidīja vakariņas, bet pēc vakariņām — pastaiga dārzā.

Soranta ir oranžu mežs, bet Fontenejā ir rožu buķete.