Ja cilvēks dodas ceļā uz tālu novadu, viņam jābūt gatavam aizmirst daudz no tā, ko iemācījies, un pieņemt paražas, kas nesaraujami saistītas ar dzīvi jaunajā zemē; viņam jāatmet vecie ideāli un vecie dievi un bieži vien jārīkojas pretēji tiem likumiem, kas līdz šim virzījuši viņa rīcību. Tiem, kuriem piemīt daudzveidīgas piemērošanās spējas, jaunie apstākji var pat sagādāt patiku; bet tiem, kas sīksti mēdz turēties sliedēs, pie kādām raduši kopš dzimšanas, izmainītās vides jūgs kļūst nepanesami smags, to miesu un garu sagrauž jaunie ierobežojumi, kurus tie nespej izprast. Šīs mocības izraisa darbības un pretdarbības, kas noved pie dažādiem pārkāpumiem un pēdīgi sagadā šiem cilvēkiem postu un nelaimi. Cilvēkam, kas nespēj iekļauties jaunajos ieradumos, labāk būtu atgriezties savā paša zemē; ja vilcināsies pārāk ilgi, viņš noteikti aizies bojā.

Cilvēks, kurš pagriezis muguru senās civilizācijas priekšrocībām, lai statos pretī Ziemeļu mežonīgajai jaunībai un pirmatnējai vienkāršībai, var rēķināties ar panākumiem tieši pretēji proporcionāli viņā sīksti iesakņojušos veco paradumu kvantitātei un kvalitātei. Ja viņš ir piemērots kandidāts, tad drīz vien atklās, ka materiālās dzīves ērtības te ir vismazāk svarīgas. Mainīt izsmalcinātu maltīti pret vienkāršu barību, stingrās ādas kurpes pret mīkstajiem, bezveidīgajiem mokasīniem, dūnu pēli pret guļvietu sniegā — tas galu galā ir pavisam viegli. Kritiskais brīdis pienāks tad, kad būs jāmācās atbilstoši pārveidot attiecības pret visu apkartējo un it īpaši pret saviem tuvākajiem. Jo ierastās pieklājības normas šeit jāaizstāj ar pašsavaldību, nesavtību un iecietību. Tā un vienīgi tā viņš var iemantot dārgo pērli — īstu, biedrisku draudzību. Viņam nav jāsaka «pateicos», viņam pateicība ir jāparāda, muti nepaverot, un jāatlīdzina par labo ar labo. īsi sakot — viņam jāliek darbi vārdu vietā un būtība burta vietā.

Kad visa pasaule skanēja no teiksmām par Arktikas zeltu un Ziemeļu vilinājums skāra vīru sirds dziļākas stīgas, Kārters Vezerbī atmeta ar roku iesildītajai ierēdņa vietiņai, pusi ietaupījumu pārrakstīja uz sievas vārdu, bet par atlikušo naudu sapirkās visu ceļam nepieciešamo.