— Mēs pārgājām Jukonu tieši pēc pirmās ledusskre- jas, — Meilmuts Kids nobeidza, — bet ciltsļaudis bija mums ceturtdaļstundas gājuma aiz muguras. Tomēr tas mūs izglāba, jo otrā ledusskreja aizblīvēja upi un nogrieza tiem ceļu. Kad tie pēdīgi nonāca Nuklukaita, pasta ēkā visi jau bija gatavi to uzņemšanai. Nu, bet par kāzām prasiet, āre, tēvam Rubo — viņš tos laulāja.

Jezuītu priesteris izņēma pīpi no mutes, bet jaudāja tikai ar tēvišķiem smaidiem izpaust savu pateicību, jo visi apkārtējie — gan protestanti, gan katoļi — sāka dedzīgi aplaudēt.

— Dieva vārds! — izsaucās Luijs Savojs, ko, acīm redzot, bija aizrāvusi šā notikuma romantiskā puse. — La petite skvo! Mon Mason brave!** Dieva vārds!

Kad pirmās skārda krūzītes ar punšu sāka ceļot pa sēdētāju apli, Betlzs, ko dēvēja par Nepiedzirdināmo, pielēca kājās un uzrāva savu iemīļoto dzīru dziesmu:

Dzer cietuma sargātājs Un svētdienas skolotājs,

Ar tējiņu servēts tiem galds. Bet ticiet, ši tējiņa Būs suliņa stiprāka,

Jo aizliegtais auglis ir salds.

Un bakhanāliskais koris rēkdams piebalsoja: Jā, aizliegtais auglis ir salds!

Asinis stindzinošais Meilmuta Kida brūvējums darīja savu, vīri no zeltracēju apmetnēm un sniega ceļiem atvilga dzīvinošajā kvēlē, kas iestrāvoja tiem dzīslās, un drīz visā sanākušo pulkā jukjukām skanēja joki un dziesmas, un stāstījumi par piedzīvotajām dēkām. Būdami ienācēji no daudzām zemēm, viņi sauca tostus ikvienam

* Lokinvārs — Valtera Skota balādes varonis; viņš nolaupīja savu iemīļoto, ko bija gatavojušies izprecināt citam.

** Mazā skvo! Meisons ir varens puisisl (Fr.)

G2 un visam kam. Anglis Prinss pacēla krūzīti par «tēvoci Semu, Jaunās Pasaules strauji augošo bērniņu», jenkijs Betlzs uzdzēra «karalienei, dievs lai viņu svētī», un Savojs kopā ar Meiersu, vācu zvērādu uzpircēju, saskandināja par Elzasu un Lotringu.