— Bet paklau, Kid, vai nebūs druscit par stipru? Viskijs ar spirtu jau ir traki diezgan, bet ja vēl nāk klāt konjaks un piparu uzlējums, un …

— Gāz tik klāt! Kurš tad galu galā te gatavo punšu? — Caur garaiņiem pavīdēja Meilmuta Kida labsirdīgais smaids. — Kad būsi šai novadā padzīvojis tik ilgi kā es, dēliņ, dzīdams trušiem pēdas un pārtikdams no kaltētiem lašu vēderiem, tad tu uzzināsi, ka ziemassvētki ir tikai reizi gadā. Bet ziemassvētki bez punša — tas ir tikpat kā rakt dobi upes gultnē, kur nav ne kriksīša zelta.

— Uz šito kārti var likt augstu likmi, — apliecināja Lielais Džims Beldens, atbraucis šurp pavadīt ziemassvētkus no sava rakšanas iecirkņa Mezimejā, kur viņš, kā katram zināms, iepriekšējos mēnešus bija barojies tikai un vienīgi ar brieža gaļu. — Vai t' neesi aizmirsis, kādu iedzeršanu mēs sarīkojām Tananas ciltī, ko?

— Kur nu aizmirsis! Puiši, jūsu sirdis gan līksmotos, būtu jūs redzējuši, kā visi cilts]audis apdzērās un sakā- vās — un tikai ar brīnišķīgo padzērienu no cukura un raudzētas mīklas. Tas notika, kad tevis te vēl nebija, — Meilmuts Kids turpināja, pagriezies pret Stenliju Prinsu, jauno raktuvju inženieri, kas šeit nodzīvojis tikai divus gadus. — Toreiz visā novadā vēl nebija nevienas baltās sievietes, bet Meisons kāroja precēties. Rutes tēvs bija Tananas cilts virsaitis un tiepās pretī, tāpat kā visa cilts. Vai stiprs bija? Nu, es tak liku lietā savu pēdējo cukura mārciņu. Jums.būtu vajadzējis redzēt, kā viņi mūs vajāja — gan pa upi, gan pa laivu valku.

— Nu, bet pati skvo? — ieinteresēts ievaicājās garais Kanādas francūzis Luijs Savojs, jo pagājušo ziemu Četrdesmitā Jūdzē viņš šo to bija dzirdējis par šo trako notikumu.

Tad Meilmuts Kids, dzimis runātnieks, izstāstīja biedriem patiesīgo notikumu par šo Ziemeļzemes Lokinvāru *. Dažs labs no rupjajiem ziemeļu dēku meklētājiem juta sirdi sažņaudzamies nenoteiktās ilgās pēc Dienvidzemes saulainajiem laukiem, kur dzīve solīja ko vairāk nekā neauglīgu cīņu ar aukstumu un nāvi.