— Vai sen, kopš te aizbrauca garām pītas nartas ar trim cilvēkiem un astoņiem suņiem? — viņš jautāja.

— Pirms dienām divām. Vai jūs tos ķerat?

— Jā, mans pajūgs. Nospēruši man taisni degungalā, nolāpītie. Divas dienas jau esmu iedzinis, nākamajā pār- braucienā es tos noķeršu.

— Vai jūs domājat, ka šie turēsies pretī? — Beldens apvaicājās, lai neapsīktu saruna, jo Meilmuts Kids jau bija uzsviedis kafijas katliņu uz plīts un steigšus cepa šķiņķi ar brieža gaļu.

Svešinieks zīmīgi uzplaukšķināja pa saviem revolveriem.

— Kad jūs izbraucāt no Dausonas?

— Pulksten divpadsmitos.

— Pagājušo nakti? — Jautājums skanēja kā pašsaprotama atbilde.

— Šodien.

Pārsteiguma murdoņa nošalca pa visu dzīrotāju loku. Un bija arī ko brīnīties, jo patlaban bija tieši pusnakts, bet paveikt septiņdesmit piecas jūdzes smaga ceļa pa aizsalušo upi divpadsmit stundās — tas nav vis joks.

Saruna drīz kļuva vispārēja, vīri atcerējās savas bērnības dienu takas. Kamēr jaunais svešinieks ēda vienkāršās vakariņas, Meilmuts Kids uzmanīgi pētīja viesa seju. Ilga laika viņam nevajadzēja, lai konstatētu, ka tā ir glīta, godīga un atklata un ka viņam tā patīk. Kaut gan vēl jauneklīga, tajā bija cieši ievilktas grūtību un pūliņu rievas. Zilās acis, laipnas sarunas laikā un rāmas atpūtas brīdī, tomēr lika nojaust skarbi tēraudaino mirdzu, kāda uzplaiksnīs, kad šim vīram nāksies doties cīniņā, it īpaši pret pārspēku. Smagnējais apakšžoklis ar stūraino zodu nepārprotami vēstīja par nelokāmu stūrgalvību un gribasspēku. Tomēr, par spīti šiem lauvas atribūtiem, sejā jautās arī tads kā sievišķīgs maigums, kas liecināja par emocionālu raksturu.

— Tā, re, mēs ar savu vecenīti saprecējāmies, — Beldens nobeidza aizrautīgu stāstījumu par savu apsievo- šanos. — «Te nu mēs esam, papiņ,» viņa teica. «Un lai vilks jūs parauj,» viņš teica šai, bet pēc tam rnan: «Džim, tu — velc nost to savu smalko praķi, pirms pusdienām