vajadzētu uzart krietnu strēmeli no tā četrdesmit akru pleķa.» Tad viņš pagriezās pret šo un teica: «Un tu, Sel, kuģo mazgāt traukus,» — un, druscīt tā kā atmaidzis, nobučoja šo. Es kļuvu dikti priecīgs, bet viņš kā paskatījās uz mani un norēcās: «Marš, Džim!» — tā es aizjoņoju uz stalli, ka putekļi vien nokūpēja.

— Un vai tur Savienotajās Valstīs bērneļi arī gaida jūs mājās? — svešinieks apjautājās.

— Neviena paša; Sela nomira, tā arī nevienu pasaulē nelaidusi. Tāpēc jau es esmu šeit. — Beldens izklaidīgi sāka no jauna aizkūpināt izdzisušo pīpi, bet tad atkal kļuva mundrāks un apvaicājās: — Un kā jūs pats, sve- šiniek, — vai precēts vīrs?

Atbildes vietā atbraucējs paņēma savu pulksteni, no- āķēja to no siksniņas, kas kalpoja par ķēdīti, un atvēris pasniedza sarunu biedram. Beldens, parīkojis augstāk tauku lampeles dakti, vērīgi ielūkojās pulksteņvāciņa iekšpusē un, klusībā atzinīgi nolamājies, padeva to tālāk Lui- jam Savojam. Pēc neskaitāmiem «Dieva vārds!» saucieniem tas nodeva pulksteni Prinsam, un pārējie ievēroja, ka Prinsa acis kļūst tādas dīvaini valgas. Tā no vienas tulznainas delnas otrā staigāja pulkstenis ar fotouzņēmumu, kas rādīja sievieti ar bērnu pie krūtīm, — maigi piekļāvīgu sievieti, kuras tā valdzina skarbu vīru sirdis. Tie, kas vēl nebija aplūkojuši šo brīnumu, dega ziņkārē, bet tie, kas bija to redzējuši, kļuva klusi un apcerīgi. Ar drošu sirdi šie vīri pārcieta badu un skorbutu, nebaidījās no pēkšņas nāves medībās vai plūdos, bet svešas sievietes un bērna attēls viņus visus vērta sievietēs un bērnos.

— Pats nemaz neesmu to mazuli redzējis, — esot zēns, tā viņa raksta, nu jau divus gadus vecs, — svešinieks noteica, saņemdams savu pulksteni atpakaļ. Brītiņu viņš pavēroja attēlu, tad aizcirta pulksteņa vāciņu un novērsās, tomēr ne aši diezgan, lai noslēptu acīs ieriesušos asaru.