— Neģēlīgs nelietis un pie tam vēl melis! — Dieva vārds, nelāgs cilvēks! — Zaglis! — Sliktāks par indiāni! — Bija acīm redzams, ka visi sašutuši — pirmkārt, par to, ka viņi piemānīti, otrkārt, par Ziemeļzemes morāles normu pārkāpšanu, jo godīgums taču ir galvenais vīra tikums. — Un mēs vēl tam bezgodim izlīdzējām, zinādami, ko viņš nodarījis! — Visu acis mēmā pārmetumā pievērsās Meilmutam Kidam, kad tas piecēlās no kakta, kur bija noguldījis Babeti, un klusēdams izlēja atlikušo punšu krūzītēs pēdējam tostam.

— Nakts ir auksta, zēni, nakts ir ļoti auksta, — viņš pavisam nepiemēroti iesāka savu aizstāvības runu. — Visi jūs esat braukuši sniega ceļu un zināt, ko tas prasa no cilvēka. Neceliet kājās suni, kas bezspēkā nokritis. Jūs dzirdējāt tikai vienu pusi. Skaidrāks cilvēks par Džeku Vestondeilu nekad nav ēdis no vienas bļodas, ne sedzis vienu segu ar jums vai mani. Pagājušo rudeni viņš visu savu saskaloto zeltu, četrdesmit tūkstošus, nodeva Džo Kastrelam, lai iegulda kadā pasākumā Kanādā. Šodien viņš jau būtu miljonārs. Bet, kamēr viņš aizkavējās Sērkl- sitijā, kopdams ar skorbutu saslimušo biedru, — ko izdarīja Kastrels? Viņš aiziet pie Makfērlenda kārtis spēlēt un aizlaiž visu zelta smilšu maisiņu. Otrā dienā viņu atraduši sniegā beigtu. Un nabaga Džekam sašķīda visi plāni šoziem aizbraukt pie sievas un dēliņa, ko vēl nav pat redzējis. Jūs taču ievērojāt — viņš paņēmis tieši tik daudz, cik viņa partneris paspēlējis, — četrdesmit tūkstošus. Nu viņš ir projām, un ko jūs tagad uzsāksiet?

Kids paraudzījās apkārt uz saviem lokā sēdošajiem biedriem, ievēroja, ka viņu sejas atmaigst, un tad pacēla krūzīti.

— Tātad lai veselība vīram, kas šonakt ceļā, lai pārtikas viņam nepietrūkst, lai viņa suņiem kājas būtu izturīgas, lai sērkociņi arvien iedegtos! Lai viņam labi veicas, lai dievs viņam palīdz un …

— Un lai neveicas jātnieku policijai! — izsaucās Betlzs, iztukšotajām krūzītēm nograbot uz galda.