Meilmuts Kids viņu pierunāja izdzert krūzīti punša, un tad virsnieks devās uz durvīm, pavēlēdams suņu dzinējiem sekot. Taču siltums un cerība uz atpūtu kārdināja vairāk, un abi metisi dedzīgi protestēja. Kids labi saprata viņu pusfrancisko žargonu un bažīgi ieklausījās.

Dzinēji zvērēja, ka suņi esot pārmocīti, ka Sivašu un Babeti tik un tā vajadzēšot nošaut, vēl ne jūdzi nenobrau- kušiem, ka pārējie suņi neesot ne par matu labāki un ka visādā ziņā prātīgākais būtu atpūsties.

— Vai aizdosiet man piecus suņus? — virsnieks jautāja, pagriezies pret Meilmutu Kidu.

Tomēr Kids pakratīja galvu.

— Es izrakstīšu čeku par pieciem tūkstošiem saņemšanai pie kapteiņa Konstanteina; te ir mani dokumenti, esmu pilnvarots izrakstīt čekus pēc saviem ieskatiem.

Atkal atteikšanās klusējot.

— Tad es tos rekvizešu karalienes vārdā.

Skeptiski pasmīnēdams, Kids pameta skatienu uz savu bagātīgo arsenālu, un anglis, atskārtis savu bezspēcību, pagriezās pret durvīm. Tā kā suņu dzinēji vēl arvien tiepās pretī, viņš tiem nikni uzbļāva, nosaukdams par meitiešiem un gļēvuļiem. Vecākā metisa seja dusmās pietvīka, un, celdamies augšā, viņš izteiksmīgiem vārdiem nodievojās, ka pajūga vadoni notrenkšot līdz nāvei un tad ar labpatiku izmetīšot kupenā.

Jaunais virsnieks, visu gribasspēku saņēmis, stingriem soļiem devās ārā, izrādīdams možumu, kāda tam vairs nebija. Tomēr pārējie to saprata un klusībā atzinīgi novērtēja viņa lepnās pūles, jo sāpju pilno grimasi sejā viņš nespēja noslēpt. Suņiem vilna bija apledojusi, tie gulēja, saritinājušies sniegā, un bija gandrīz veltas pūles dabūt tos uz kājām. Nabaga dzīvnieki smilkstēja un kauca, juzdami pātagas asos cirtienus, jo dzinēji bija pārskaitušies un ļauni; tikai pēc tam, kad pārgrieza siksnas Ba- betei, pajūga vadsunim, nartas varēja izkustināt no vietas un doties ceļā.