TARASS BUĻBA
I«Bet nu pagriezies, dēls! Vai, kāds tu jocīgs! Kas tie jums ir par mācītāju apakšsvārkiem? Un šitā visi staigā akadēmijā?» Šādiem vārdiem saņēma vecais Buļba savus divi dēlus, kas mācījās Kijevas bursā un bija atbraukuši mājās pie tēva.
Viņa dēli bija tikko nokāpuši no zirgiem. Tie bija divi braši jaunekļi, kas vēl raudzījās no pieres apakšas kā nesen izlaisti semināristi. Viņu spēcīgās, veselīgās sejas bija klātas pirmām matu pūkām, ko vēl nebija skāris bārdas nazis. Viņi bija ļoti apmulsuši par tādu tēva saņemšanu un stāvēja nekustīgi, nolaiduši acis uz zemi.
«Pagaidiet, pagaidiet! Ļaujiet man jūs labi apskatīt,» turpināja viņš, tos grozīdams, «un kas jums par gariem svit- kiem! Kas par svitkiem! Tādu svitku nemaz pasaulē nav redzēts. Nu, bet lai kāds no jums paskrien! es gribu redzēt, vai viņš nenoliksies gar zemi, sapinies apakšējā stērbelē.»
«Nesmejies, nesmejies, tēvs!» sacīja beidzot vecākais no viņiem.
«Skat vien, kāds lepns, bet kāpēc gan lai es nesmietos?»
«Nu tā; kaut arī tu man tēvs esi, bet, ja smiesies, tad, nudien, piekaušu!»
«Ak šitāds tu man dēls! kā! tēvu?» sacīja Buļba, atkāpies izbrīnā dažus soļus atpakaļ.
«Kaut vai tēvu. Par apvainošanu nešķirošu un nepiedošu nevienam.»
«Kā tad tu gribi ar mani kauties? varbūt ar dūrēm?»