«Pilnīgi vienalga ar ko.»
«Nu, nāc uz dūrēm!» saka Buļba, uzrotījis piedurknes, «gribu redzēt, kas par vīru tu esi dūrēs!»
Un tēvs ar dēlu apsveicināšanās vietā pēc ilgas prombūtes sāka viens otru apveltīt belzieniem gan pa sāniem, gan pa vidukli, gan krūtīm, brīžiem atkāpjoties un atskatoties, brīžiem par jaunu uzbrūkot.
«Paskatiet, labi ļautiņi: vecais muļķis kļuvis! pavisam prātu izkūkojis!» runāja viņu bālā, kalsnējā un labsirdīgā māte, kas stāvēja pie sliekšņa un nebija vēl paguvusi apkampt savus acuraugus. «Bērni atbraukuši mājās, vairāk nekā gadu neesmu viņus redzējusi, bet viņš sadomājis nezinko: ar dūrēm spēkoties!»
«Bet viņš braši sitas!» sacīja Buļba apstādamies. «Nudien, labi!» turpināja viņš, mazliet sakārtodamies, «tā, ka labāk nemaz nemēģināt. Būs krietns kazaks! Nu, sveiks, dēliņ, sabučosimies!» Un tēvs ar dēlu sāka skūpstīties, «Labi, dēliņ! Tā tu sit katru, kā mani dauzīji: nevienam nepalaidies! Un tomēr tev ir smieklīgs tērps: kas tā par saiti karājas? Un tu, Beibas, ko tu stāvi, rokas nolaidis?» runāja viņš, griezdamies pie jaunākā: «ko tad tu, suņa dēls, nesit mani?»
«Ko vēl neizdomās!» runāja māte, kas pa to laiku apkampa jaunāko. «Un nāk gan prātā, lai paša bērns tēvu sistu! Un it kā tam nu būtu īstais laiks: bērns jauns, no- braucies tādu ceļu, noguris…» (šis bērns bija pāri par divdesmit gadu un tieši asi garumā); «viņam tagad būtu jāatpūšas un kaut kas jāieēd, bet šis spiež viņu kauties!»