Karagājiens beidzās, — karavīrs devās projām pļavās un tīrumos, uz Dņepras pārceltuvēm, zvejoja zivis, tirgojās, brūvēja alu, un bija brīvs kazaks. Tā laika sveštautieši brīnījās toreiz par viņa tiešām neparastajām spējām. Nebija amata, ko kazaks nebūtu pratis: izdedzināt degvīnu, pagatavot ratus, samalt pulveri, paveikt kalēja, atslēdznieka darbu, un visam tam piedevām sirot uz velna paraušanu, dzert un dzīrot, kā to spēj tikai vienīgi krievs, — viss tas viņam bija pa plecam. Bez reģistrētajiem kazakiem, kas uzskatīja par pienākumu ierasties kara laikā, varēja katrā laikā, lielas nepieciešamības gadījumā salasīt veselus pulkus brīvprātīgo: vajadzēja tikai jesauliem iziet cauri visu sādžu un miestiņu tirgiem un laukumiem un izsaukt pilnā balsī, uzkāpjot uz ratiem: «Ei, jūs, aldari, brūvētāji! gana jums alu brūvēt, un aizkrāsnēs vārtīties, un ar savām treknajām miesām mušas barot! Dodieties izpelnīties bruņinieku slavu un godu! Jūs, arāji, griķu sējēji, avju gani, sievu mīlētāji! gana jums arklam pakaļ staigāt, un notraipīt ar zemi savus dzeltenos zābakus, un lavīties sievām klāt, un postīt bruņinieku spēku! laiks iegūt kazaku slavu!» Un šie vārdi bija kā dzirkstis, kas krīt uz sausa koka. Arājs salauza arklu, brūveri un aldari pameta savus toverus un sadauzīja mucas, amatnieks un tirgotājs sūtīja pie velna ir amatu, ir bodi, sasita podus mājā — un visi, kas vien bija, sēdās zirgos.