Tā bija tiešām neparasts, krievu spēku izpausme: to bija izšķīlušas no tautas krūtīm nedienu šķiltavas. Agrāko kņazu novadu, sīko pilsētiņu vietā, kuras bija pieblīvētas suņu puišiem un piķieriem, naidīgo, sīko kņazu vietā, kas tirgojās ar pilsētām, nodibinājās lielas sādžas, kureņi un apcietinājumi, kurus saistīja kopējas briesmas un naids pret nekristītiem laupītājiem. Visiem jau zināms no vēstures, kā viņu mūžīgā cīņa un nemierīgā dzīve izglābusi Eiropu no nemitīgiem uzbrukumiem, kas draudēja to sagraut. Poļu karaļi, kas mazo kņazu vietā kļuva par šo plašo zemju valdniekiem, izprata kazaku nozīmi un tādas kaujai un aizsardzībai veltītas dzīves labumus. Viņi tos pamudināja un atbalstīja šādu iekārtu. Padoti viņu attālai valdībai, hetmaņi, izvēlēti no pašu kazaku vidus, pārveidoja apcietinājumus un kureņus pulkos un kārtīgos apgabalos. Tas nebija ierindas karaspēks, tādu neviens nebūtu ieraudzījis; bet kara un vispārējās kustības gadījumā, astoņu dienu laikā, ne vēlāk, katrs ieradās uz zirga, visā savā apbruņojumā, saņemdams tikai vienu červoncu maksas no karaļa, un divi nedēļās sapulcējās tāds karaspēks, kādu nespētu salasīt nekādas rekrūšu iesaukšanas.