— Es to zinu, — stingri sacīju.
— Tomēr es no jums šo romānu ņemu, — Rūdolfi bargi sacīja (mana sirds salēcās), — un maksāšu jums (tad viņš nosauca briesmīgi niecīgu summu, aizmirsu, kāuu) par loksni. Rīt tas būs pārrakstīts uz mašīnas.
— Tajā ir četrsimt lappušu! — es aizsmacis iesaucos.
— Es to sadalīšu daļās, — Rūdolfi runāja dzelžainā balsī, — un birojā to divpadsmit mašīnrakstītājas rīt pret vakaru būs pārrakstījušas. ,
Tad es pārstāju dumpoties un nolēmu pakļauties Rūdolfi.
— Pārrakstīšana UЈ jusu rēķina, — Rūdolfi turpināja, bet es tikai māju ar galvu kā lellīte, — turklāt vajadzēs izsvītrot trīs vārdus — pirmajā, septiņdesmit pirmajā un trīs simti otrajā lappusē.
Es ieskatījos burtnīcās un redzēju, ka pirmais vārds ir «Apokalipse», otrais — «ercenģeļi» un trešais — «sātans». Es tos padevīgi izsvītroju; tiesa, man gribējās teikt, ka tie ir naivi svītrojumi, bet es paskatījos uz Rūdolfi un apklusu.
— Pēc tam, — Rūdolfi turpināja, — jūs brauksiet man līdzi uz «Glavlit». Pie kam es jūs ļoti lūdzu neteikt tur neviena vārda.
Es tomēr apvainojos.
— Ja jūs domājat, ka es varētu pateikt kaut ko… — sāku ar pašcieņu ņurdēt, — tad es labāk palikšu mājās…