Pulksten vienos naktī mēs dzērām tēju, bet divos Rū­dolfi izlasīja pēdējo lappusi.

Es uz dīvāna sarosījos.

—   Tā, — Rūdolfi noteica.

Klusējām.

—   Jūs atdarināt Tolstoju, — Rūdolfi sacīja.

Es sadusmojos.

—   Kuru no Tolstojiem? — es jautāju. — Viņu ir bijis daudz… Vai slaveno rakstnieku Alekseju Konstantino- viču, vai Pjotru Andrejeviču, kurš ārzemēs notvēra princi Alekseju, vai numismātu Ivanu Ivanoviču, vai Ļevu Niko- lajeviču?

—   Kur jūs mācījāties?

Te man "jāatklāj mazs noslēpums. Lieta tāda, ka esmu beidzis universitātē divas fakultātes un to slēpu.

—  Esmu beidzis baznīcas skolu, — atbildēju ieklepo­damies.

—       Rau, kā! — Rūdolfi izmeta, un smaids viegli pieskā­rās viņa lūpām.

Pēc tam viņš jautāja:

—   Cik reižu nedēļā, jūs skujaties?

—   Se-ptiņas reizes.

—       Piedodiet par nekautrību, — Rūdolfi turpināja, — bet ķo jūs darāt, lai jums būtu tāds matu celiņš?

—       Ieziežu galvu ar breolīnu. Bet atļaujiet vaicāt — kāpēc tas viss …

—       Dieva dēļ, — Rūdolfi attrauca, — es tāpat vien, — un piemetināja: — Interēsanti. Cilvēks beidzis baznīcas skolu, skujas katru dienu un guļ uz grīdas līdzās petro­lejas plītiņai. Jums ir smags raksturs! — Pēc tam viņš krasi mainīja balsi un bargi ierunājās: — Jūsu romānu «Glavlit» nelaidīs cauri, un -neviens jūs nedrukās. To ne­pieņems ne «Blāzmā», ne «Rītausmā».