- Kas tā par klinti? - es neļāvos novirzīties no temata.
- Nu, mums jākāpj lejup pa to, - Džonatans paskaidroja, - citādi netiksim pie putļiu filmēšanas.
- Cik tā ir augsta?
- Ne pārāk, - režisors izvairīgi noteica.
-Cik?
- Ak, nu… kādas četrsimt vai piecsimt pēdas, - Džonatans atteica, tad, ievērojis manu sejas izteiksmi, aši piemetināja, - ceļš lejup ir teicams, rezervāta darbinieki to visu laiku izmanto.
- Es jūs tiku brīdinājis, ka man no augstuma reibst galva, mister Haris, vai tā nebija? - es noprasīju.
- Jā gan.
- Zinu, ka ciest no kaut kā tāda ir muļķīgi, bet es tur neko nevaru darīt. Esmu mēģinājis ārstēties, bet bez panākumiem. Ja manām kurpēm piesit jaunus papēžus, man galva reibst vēl apmēram divas nedēļas. Lūk, cik spēcīgi tas mani ietekmē.
- Izsaku līdzjūtību, - Džonatans teica tādā tonī, kas nerosināja ticēt teiktajam, - bet ar tevi viss būs kārtībā. Tas ir tik vienkārši, kā divus pirkstus apčurāt.
- Nevaru teikt, ka šī metafora būtu sevišķi izdevusies, - es dzēlīgi aizrādīju.
Nākamajā rītā mēs ārkārtīgi pārsteigti konstatējām, ka mākoņi ir izklīduši un debesis gandrīz tikpat skaidras un zilas kā virs Vidusjūras. Džonatans jutās līksmi satraukts.