Zemie pakalni bija gaiši, krē- mīgi smaragdzaļi, savukārt vietās, kur auga virši, - koši brūn- ganmēļi. Dzīvžogus gar ceļa malām zeltainus vērta gundegas un pienenes, šur tur uzliesmoja pa purpursarkanai zeltenei, bet mitrajās ielejās kā karogi pletās zeltaini īrisi zaļu, piķiem līdzīgu lapu armijas ielenkumā. Sazin kāda iemesla pēc man tas viss atgādināja Jaunzēlandē redzētos kailos plašumus un ceļus, pa kuriem nebrauca gandrīz neviena mašīna, - šai ainavai piemita tieši tāda pati pamestības dvesma. Atsevišķās vietās no zemes bija izrakti kūdras gabali - tur virši bija pārcirsti kā ar zobenu. Šis kūdras briketes, kas izskatījās leknas un tumšas kā plūmju kūka, bija sakrautas lielās, juceklīgās kaudzēs žāvēties netālu no mazajām fermām. Galu galā mēs nonācām pie sava moteļa jūras piekrastē; tikko bijām iekārtojušies, mums pievienojās Džonatans, tālredzīgi paķēris līdzi pudeli blāvi dzeltenā dievu nektāra - Glenmorangie*.
- Tā, - viņš teica, atzinīgi iemalkojis dzērienu, - rīt mēs kāpsim baltajos kalnos - tie ir Hermanesa zemesragā, kur ir liela jūras kraukļu kolonija. Mēs kāpsim lejup pa klinti…
- Pag, pag, - es pārtraucu. - Pa kādu klinti? Neviens mani netika brīdinājis par klintīm.
- Ak, pa gluži parastu klinti, - Džonatans bezrūpīgi attrauca. - Tur dzīvo daudz visdažādāko putnu - kairas, Atlantijas stru- piķi, trīspirkstu kaijas un tā tālāk. Tā ir viena no lielākajām jūras putnu vairošanās kolonijām Ziemeļhempšīrā.