Tas bija burvīgs mazulis - ar melnu seju un knābi un milzīgām, tumšām, jūtīgām acīm, klāts ar blāvi dzeltenbrūnu pūku. Putnēns streipuļiem metās bēgt cauri viršiem, mēs ar Lī viņu vajājām, bet mazuļa vecāki piķēja lejup uz mums - kopskats bija nudien iespaidīgs. Sasprindzinājušas milzīgos spārnus, klijkaijas traucās lejup, vējam svilpjot spalvās, un izskatījās pēc dīvainām, kafijas brūnām Concordes lidmašīnām. Pašā pēdējā mirklī, jau nonākuši pāris pēdu attālumā no mūsu galvām, lielie putni cirtās sāņus, ar loku atgriezās gaisā un atkal traucās lejup. Lī pa to laiku bija noķērusi mazuli, tāpēc vecāki savus uzbrukumus nu koncentrēja tikai uz viņu. Es zināju, ka klijkaijas ar vienu spārna belzienu spēj notriekt cilvēku no kājām, tāpēc paņēmu putnēnu pats, tādējādi piesaistīdams sev pieaugušo putnu uzbrukumus; uzbrucēji katru reizi piķējot nonāca man aizvien tuvāk, vējam skaņi dūcot caur to spārniem. Sākumā es katru reizi instinktīvi sarāvos, bet tad atklāju, ka putni paši raujas prom, ja ļauju tiem pielaisties kādu divpadsmit pēdu attālumā un tad pavēcinu tiem pretī roku.
- Nofilmēsim klijkaijas, kamēr tas burvīgais mazulis tup tev klēpī, - Džonatans ierosināja.
Tika uzstādīta kamera un man pie kakla nomaskēts mikrofons. Šī rosība abas pieaugušās klijkaijas padarīja divtik nervozas, un tās vēl enerģiskāk bombardēja gan mani, gan kameru, pienākdamas bīstami tuvu.