Kad kamera bija sagatavota, es notupos viršos un nosēdināju tuklo mazuli sev uz ceļiem. Tik­ko biju atvēris muti, lai sāktu aizraujošu lekciju par klijkaijām, kad putnēns pēkšņi pietrūkās kājās, ar knābi iecirta man īkšķi,

tā ka es aizmirsu savu sakāmo, un ņēmās skali un raženi ķēzi-

' > > >

ties man klēpī.

-     Dabas nežēlīgais, baltais vaigs [6] , - džonatans deklamēja, kamēr es ar mutautiņu tīrīju sev no biksēm lipīgo, pēc zivīm smirdošo ķēpu. - Nedomāju vis, ka šo kadru mēs varēsim iz­mantot filmā.

-     Kad būsi beigusi smieties, - es uzrunāju Lī, - tev varbūt patiktos aizvākt to stulbo putneli un palaist vaļā. Domāju, ka vienai dienai esmu bijis gana intīmās attiecībās ar klijkaijām.

Lī paņēma manu resno, izspūrušo draugu un nolika viršos apmēram desmit pēdas tālāk. Putnēns pieslējās uz savām plakanajām pēdām un, kājas iepletis, sakņupis metās bēgt, izskatīdamies pēc kažokā tērpušās pavecas, resnas dāmas, kas lēkšo pakaļ autobusam.

-    Viņš ir tik jauks, - Lī ilgpilnā balsī teica. - Es vēlos, kaut mēs varētu viņu paturēt.

-     Es gan ne, - atteicu. - Ķīmiskās tīrītavas rēķini mūs ie­dzītu bankrotā.

Klijkaijas, protams, ir vienas no graciozākajām plēsoņām debesis. Tās vajā citus putnus kā saules zeltīti pirāti, un dzenas pakaļ tik ilgi, kamēr tie ir spiesti atlaist savas noķertās zivis. Klijkaijas tad šaujas uz priekšu un gaisā pārtver laupījumu.