Cik vien tālu saredzams, akmeņainā piekraste mudžēja no putniem, tie virpuļoja gaisā mums virs galvas kā gigantiskas sniegpārslas. Klaigu kakofonija bija apbrīnojama. Itin visur uz klintsradzēm plecu pie pleca tupēja kairu grupiņas. Daudzas no tām starp pēdām auklēja savu vienīgo plankumaino brīnišķīgās krāsās tērpto olu. Olas bija zaļas, brūnas, dzeltenas, dzeltenbrūnas, plankumainas un lā- sumainas - divu vienādu nebija, gluži kā nav vienādu pirkstu nospiedumu. Kairas grūstījās savā starpā un arī ar jaunajiem putniem, viņu dīvainajiem, ņurdošajiem kliedzieniem atbalsojoties starp klintīm. Mēs bijām ieradušies par vēlu, lai novērotu kairu brūtēšanos, taču viņu īpatnējos rituālus es kā apburts biju vērojis citur. Droši vien visdīvainākā aplidošanas daļa ir putnu grupu savdabīgā deja jūrā. Viņi izvijas un griežas jūras viļņos, tad pēkšņi kā pēc noslēpumaina signāla visi reizē ienirst, un deja turpinās zem ūdens. Putnu bari arī reizēm nododas neparastiem lidojumiem - ap simt putnu liels bars tad griežas, vijas, ceļas un krīt kā viens vesels. Nav iespējams aptvert, kādus nemanāmus signālus tie dod cits citam, lai panāktu šo neparasto sinhronitāti, taču tik nevainojamas saskaņas panākšanai kādi signāli noteikti ir nepieciešami.
Uz citām radzēm klints sienā dubļu un saknīšu ligzdas bija sabūvējušas trīspirkstu kaijas - glītas kautrīga izskata kaijas, ja citu sugu kaijas pametušas jūru un tagad meklē barību zemes iekšienē - seko arkliem vai rakņājas atkritumu izgāztuvēs, konservatīvās trīspirkstu kaijas nelokāmi palikušas jūras putni.