bija kā pastaigādamies aiz- soļojuši pa šo tikko samanāmo taku kā pa platu, līdzenu lielceļu, kamēr es līdu uz vēdera, kā neprātā tverdamies pie zāles kušķiem un kusliem augiem, kuri - es skaidri zināju - pēc mazākā pieskāriena atrausies no klints sienas; pa sprīdim vien taustījos pa sešas collas plato taku, izmisīgi cenzdamies neskatīties lejup uz gandrīz pilnīgi kraujo nogāzi, - manas rokas un kājas pamatīgi drebēja un viss ķermenis mirka sviedros. Tā bija gaužām nožēlojama izrāde, es kaunējos pats no sevis, bet neko nespēju iesākt. Bailes no augstuma ir neārstējamas. Kad sasniedzu leju, mani kāju muskuļi trīcēja tik stipri, ka vajadzēja desmit minūtes sēdēt zemē, pirms spēju paiet. Es adresēju dažas rupjības Džonatana senčiem un izteicu vairākus ierosinājumus (diemžēl praktiski neīstenojamus), ko viņam vajadzētu ar sevi darīt.
- Re nu, leja tu tiki pavisam labi, — Džonatans mierinaja. - Tagad atliek vienīgi raizēties par tikšanu augšā.
- Negrasos to darīt, - es skarbi atteicu. - Tu varētu nosūtīt mums lejā telti un nodrošināt pārtikas sainīšu piegādi. Mēs ar sievu paliksim te uz dzīvi kā Unstas vientuļnieki.
Patiesību sakot, tādam nolūkam šī būtu gluži fantastiska vieta. Lejā, kur izbeidzās tā sauktā taka, pletās ar velēnām klāts līdzenums, pa kuru abos virzienos varēja iet gar klints sienu. Krasta līniju veidoja milzu laukakmeņu gūzma, daži no tiem bija vidējas istabas lielumā, un starp akmeņiem vilnīja, putoja un krāca tumšzilā jūra.