Kaut arī izskatā lēnīgi, pat kautrīgi, viņi prot pasargāt savus mazu­ļus. Ja kāds iedrošinās pienākt par tuvu ligzdai, pieaugušie putni plati atver knābjus un izšļāc no mutes pretīgi smirdošu, lipīgu šķidrumu, turklāt dara to neparasti trāpīgi. Kad es pa­stāstīju Džonatanam par šo Ziemeļu orkānputnu paradumu, viņš par visu vari pūlējās pierunāt mani aizkāpt līdz kādai ligzdai, lai varētu nofilmēt, kā putnēna vecāki mani izmērcē. Paziņoju, ka kaut kas tāds manā līgumā pilnīgi noteikti nav pa­redzēts un ka es kategoriski atsakos visu turpmāko dienu smir­dēt pēc vaļu mednieku kutera. Teicu, ka klijkaijas mēslu traipi uz biksēm pilnībā izsmēluši manu gatavību iesaistīties šādos pasākumos.

Iedalījums zonās šajās klintīs bija pilnīgi acīm redzams. Pir­majā mirklī te izskatījās pēc gigantiska, neprātīgi juceklīga put­nu pūļa, taču, aplūkojot tuvāk, bija skaidri saskatāms, cik terito­rijas akurāti sadalītas. Austrumatlantijas kormorāni bija aizņē­muši pirmā stāva apartamentus, tālāk sekoja lielie alki, pēc tam kairas un alki. Uz augstākajām klintsradzēm rindās bija izvieto­jušās trīspirkstu kaijas un Ziemeļu orkānputni, bet pašās klinšu galotnēs mitinājās klauniem līdzīgie Atlantijas strupiķi. Plaisās un alās starp juceklīgajiem, šļakatu izmērcētajiem klintsbluķiem ligzdoja Austrumatlantijas kormorāni, putnu zaļganīgi melnās spalvas spīdēja kā nolakotas, zaļās acis mir­dzēja kā dārgakmeņi.