Druknie, šokolādes brūnie mazuļi bailēs pieplaka zemei, kad mēs rāpāmies gar ligzdošanas vietām, bet viņu vecāki ar atplestiem knābjiem, zibošām acīm un saslie­tiem, izspūrušiem cekuliem zākāja mūs aizsmakušos ķērcie­nos. Es nodomāju, ka tikai īsts drosminieks uzņemtos bāzt roku viņu ligzdā, jo putnu knābji izskatījās asi kā naži.

Uz lielajiem akmeņu krāvumiem jūrā ligzdoja jūras kraukļi. Šie putni izskatījās ļoti līdzīgi Austrumatlantijas kormorāniem, atšķirība bija vienīgi spožajā bronzas krāsas apspalvojumā, baltajos vaigos un zodos. Viņi tupēja uz akmeņu radzēm, taisni izslējušies un gluži heraldiskā manierē iepletuši spārnus. Šādā veidā viņi precīzi atgādināja milzīgos vārtu stabus, kas apsargā piebraucamos ceļos senajās Francijas pilīs. Es nodomāju, ka jūras krauklis, šādi nostatījies, lai apžāvētos, izskatās savādi aizvēsturisks. Tādā pozā varētu būt tupējuši pterodaktili.

Tieši pretī savam novērošanas punktam dažus simtus pēdu no krasta mēs redzējām milzīgu krāvumu, kura forma atgādi­nāja gigantisku, plakaniski nostatītu Čederas siera šķēli. No tālienes tas pirmajā acu uzmetienā tiešām atgādināja apsni­gušu siera gabalu; tomēr tuvākā apskatē tas vairāk līdzinājās daudzās rindās sadalītai, ļoti nevīžīgai kamīna dzegai, uz kuras dučiem sakrautas šausmīgās, kādreiz populārās balta fajansa figūriņas ar uzrakstu "Dāvana no Bornmutas".