Programmai bija divi režisori - Džonatans Hariss un Alistērs Brauns. Alistēram vajadzēja uzņemt septiņas, Džonatanam - sešas sērijas. Alistērs izskatījās izcili kārtīgs, jo matu līnija atkāpjoties bija piešķīrusi viņa pierei cildenas proporcijas. Viņa gaišzilās acis aiz briļļu stikliem mirdzēja tik noslēpumaini kā Balto Bruņiniekam [2] (vismaz mūsu iztēlē), turklāt viņš gandrīz nepārtraukti smaidīja. Alistēram bija paradums turēt galvu piešķiebtu uz vienu pusi un lēni griezt to riņķi, tā precīzi atgādinot "Pakārto" no Taro kārtīm. Viņa paradums runāt aprautos, šķietami savstarpēji pilnīgi nesaistītos teikumos apgrūtināja sazināšanos ar viņu, taču tajos brīžos, kad mūsu režisors tiktāl uzbudinājās, ka izklausījās runājam patagoniešu valodā, Paula, par laimi, darbojās tulka lomā. Džonatans, gluži pretēji, bija tumsnējs, savā ziņā tikpat kvēli nikns un pievilcīgs kā Hītklifs [3] , runāja piesmakušā balsī un tik sīkumaini, ka pirmajā mirklī likās īsts pedants, līdz atklājās viņa šķelmīgais humors.
Joprojām nav skaidrs, vai divu režisoru nodarbināšana bija laba vai slikta doma. Protams, tas piešķīra jautru sacensības garu - tomēr, ja diviem režisoriem ļauj vaļu, tie sāk pārlieku aizrauties, un šajā konkrētajā gadījumā abi ņēmās