Viņš aizgāja līdz stūrim un pārlaida acis šķērsielai, bet neko citu nemanīja kā tikai laternu veidotās gaismas saliņas krustojumos. Tad gāja atpakaļ pa to pašu ceļu. Viņš bija drīzāk cilvēka ēna, kas bez trokšņa un bez lie­kām kustībām slīdēja pustumsā. Viņš bija piesardzīgs kā džungļu zvērs, vērīgs un jūtīgs. Lai viņš nepamanītu kāda cita kustības, tām vajadzētu būt vēl netveramākām kā viņa paša kustības.

Bez jutekļu spējas darīt viņam zināmu visu notiekošo viņam piemita vēl kāda nemaldīga spēja — apkārtējās situācijas sajula. Viņš zināja, ka mājā, pie kuras viņš uz brīdi bija apstājies, ir bērni. Sī sajūta viņam radās bez apzinātas domas piepūles. Kas attiecas uz to, tad viņam nebija pat atskārtas par šo sajūtu, tik neapzināta tā bija. Tomēr radās apstākļi, kas viņam lika rīkoties tā, it kā droši zinātu, ka mājā ir bērni. Viņš ir nenojauta, cik daudz zina par blakus mājām.

Šī pati neapzinātā sajūta pateica viņam, ka no tuvojo­šos soļu dipoņas šķērsielā nav ko baidīties. Vēl neredzē­dams nācēju, viņš jau zināja, ka tas ir novēlojies gājējs, kas steidzas mājup. Svešais iznāca krustojumā un atkal nozuda tumsā. Ieraudzījis kādā stūra mājas logā iedega­mies uguntiņu, viņš saprata, ka tur ticis uzrauts sērko­ciņš. Apziņa saistīja to ar kaut ko pazīstamu, un prātā pazibēja doma: «Gribēja zināt, cik ir pulkstenis.» Kādā citā mājā bija gaišs viens logs. Uguns dega blāvi un mierīgi, un viņš noprata, ka šajā istabā guļ slimnieks.