Viņu sevišķi interesēja māja kvartāla vidū ielas otrā pusē. šai mājai viņš veltīja visvairāk uzmanības. Lai kur viņš skatījās, lai kur gāja, vienmēr viņa skatiens bija pievērsts šai mājai un soļi veda viņu atpakaļ uz to. Izņemot virs portāla atvērto logu, nekā neparasta šai mājā nebija. Neviens negāja iekšā un nenāca ārā. Nekas nenotika. Visi logi bija tumši, nevienā no tiem neiedegās un nenodzisa gaisma. Un tomēr visa viņa uzmanība bija pievērsta šai mājai. Kārtējo reizi pārlūkojis apkārtni, viņš atkal atgriežas pie tās.
Par spīti savam jūtīgumam, drošs viņš tomēr nebija. Viņš ]oti labi apzinājās, cik riskants ir viņa stāvoklis. Kaut gan nejaušo garāmgājēju soļi viņu netraucēja, viņš bija sasprindzināts, ausīgs un gatavs bēgt kā bailīgs briedis. Viņš zināja, ka šajā tumsā var klimst apkārt arī citas saprātīgas būtnes — tādas pašas klusas, piesardzīgas un tramīgas kā viņš.
Ielas galā kaut kas nokustējās. Viņš sajuta, ka šoreiz tas ir nevis aizkavējies gājējs, bet gan draudi un briesmas.