Viņš divas reizes uzsvilpa, dodams zīmi kādam mājā otrpus ielas, un kā ēna pazuda aiz stūra. Te viņš apstājās un uzmanīgi paraudzījās apkārt. Pārliecinājies, ka viss ir mierīgi, viņš parēgājās gar stūri un apskatīja tuvo­jošos svešinieku. Nojauta nebija viņu vīlusi. Tas bija po­licists.

Viņš aizgāja līdz nākamajam stūrim un, nobēdzies aiz tā, vēroja krustojumu, ko nule bija atstājis. Viņš redzēja, ka policists paiet garām un dodas tālāk. Viņš zagās pa ielu, kas gāja paralēli tai ielai, pa kuru so|oja policists; no nākamā stūra nolūkojies, kā tas aiziet, viņš pa to pašu ceļu steidzās atpakaļ. Pie tās pašas mājas viņš iesvilpās vienreiz, pēc isa brīža otrreiz. Sis svilpiens izska­nēja mierinoši, turpretī pirmītējais divkāršais svilpiens bija skanējis ka trauksmes signāls.

Uz portāla jumta parādījās kaut kas liels un tumšs un pa kolonnu lēni ilošļūca zemē. Tad tas noskrēja lejā pa kāpnēm, iznāca pa maziem dzelzs vārtiņiem un tuvo­jās pa ietvi, iegūdams cilvēka apveidu. Novērotājs palika savā pusē un, turēdamies otram blakus, aizgāja līdz krus­tojumam, kur šķērsoja ielu un pievienojās otram. Līdzās šim cilvēkam viņš izskatījās pavisam mazs.

—   Nu, kā gāja, Met? — viņš vaicāja.

Otrs noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, un vairākus soļus abi nogāja klusēdami.