Uzrunas pēdējo trešdaļu sabojāja dažu ļaunu zēnu atsāktā plēšanās un citas izklaidējošas mīņāšanās un čuksti, kas izplatījās pa visu telpu, aizšalcot pat līdz tādām vientuļām un nesatricināmām klintīm kā Sids un Mērija. Bet, kad mistera Voltera balss pieklusa, pēkšņi visas skaņas norima, un viņa runas noslēgumu apsveica mēma pateicība.
Lielāko daļu čukstu izraisīja samērā rets notikums — apmeklētāju ierašanās. Ienāca advokāts Tečers, kuru pavadīja ļoti vārgs vecs vīrs, viņiem sekoja smalks, stalts džentlmenis vidējos gados iesirmiem matiem un cēla lēdija, acīmredzot viņa sieva. Lēdija veda pie rokas bērnu.
Toms visu laiku bija nemierīgs, pilns niknuma un nožēlu, turklāt izjuta ari sirdsapziņas pārmetumus — viņš nespēja ieskatīties acīs Emijai Lorensai, kuras mīlas pilnais skatiens viņam bija neizturams. Bet, kad viņš ieraudzīja mazo ienācēju, vienā mirklī viņa dvēsele iekvēlojās svētlaimē. Nākamajā mirklī viņš centās cik spēdams sevi «izrādīt»— grūstīja zēnus, plūca tiem matus, šķobīja seju — īsi sakot, pielietoja visu savu māku, lai varētu apburt meiteni un iegūt viņas atzinību. Viņa pacilātību aptumšoja tikai viens mākonis — atmiņas par pazemojumu, ko bija piedzīvojis šā eņģeļa dārzā, bet šīs atmiņas bija smiltīs rakstītas un strauji aizskalojās, kad pāri brāzās laimes viļņi.