Viņa zods balstījās uz plaši izplātās kaklasaites, kas bija tik gara un plata kā banknote un ar bārkstainiem galiem. Viņa kurpju purni pēc to laiku modes smaili slējās augšup kā kamanu slieces — šādu efektu jaunie vīrieši panāca ar lielām pūlēm un pacietību, stundām ilgi sēdēdami, piespieduši savus kurpju purnus pie sienas. Misters Volters izskatījās ļoti nopietns, viņa sirds bija patiesa un godīga. Pret svētām lietām un vietām viņš izturējās ar tādu godbijību un tik ļoti tās nošķīra no visām laicīgām nodarbēm, ka, pašam neapzinoties, viņa svētdienas skolas'balss bija ieguvusi īpatnu pieskaņu, kas tai pilnīgi trūka nedējas pārējās dienās.

Pārzinis iesāka savu runu šādi:

— Tagad, bērni, sēdiet visi tik taisni un skaisti, cik vien spējat, un veltiet man dažas minūtes savu uzmanību. Lūk, tā ir labi. Tā vajag sēdēt labiem maziem zēniem un meitenēm. Es redzu, ka viena maza meitene skatās pa logu, varbūt viņa domā, ka esmu tur ārā, varbūt sēžu kādā kokā un runāju putniņiem. (Atzinīgi, klusi smiekli.) Es vēlos jums pateikt, ka jūtos neizsakāmi jauki, redzot tik daudz gaišu, tīru seju, kas sapulcējušās šai vietā, lai mācītos darīt visu pareizi un labi.

Un tā tālāk, un tā tālāk. Nav nepieciešams aprakstīt uzrunas atlikušo daļu. Tā veidota pēc nemainīga parauga un tāpēc mums visiem zināma.