Kas jums tur ir? — es cerīgi iejautājos,

Kumudi, šef, — jauneklis atteica smaidīdams,

liels ūdens kumudi.

Kas tas ir — ūdens kumudi? — es pavaicāju Aive- nam, kas tikko bija iznācis no virtuves.

Tā ir liela čūska, ser, tāda kā boa, bet mīt ūdenī.

Es pienācu pie maisa un to pacēlu. Maiss bija krietni

smags, no iekšas skanēja skaļa, dusmīga šņākoņa. Es at­sēju maisa galu un ielūkojos dziļumā: dibenā saritinā­jusies gulēja milzum liela, spīdīga, saniknota anakonda — ūdenī dzīvojoša žņaudzējčūska, par kuru uzrakstīts tik daudz _(droši vien nepatiesu) stāstu.

Skaties, Bob, — es sacīju pārliecībā, ka mans kom­panjons priecāsies līdz ar mani par mūsu jaunieguvumu,

tā ir anakonda. Liekas, gluži jauks eksemplārs.

Hmm, — Bobs ne visai iepriecināts novilka, — tavā vietā es pamanītos maisu ātrāk aizsiet.

Gvajānas mednieki nezin kāpēc vēlas, lai par katru no­ķerto boa vai anakondu-viņiem maksā pēc rāpuļa garuma pēdās, tāpēc čūska ikreiz jāizņem no maisa un jāizmēra neatkarīgi no tās noskaņojuma. Tikko atnestā anakonda bija ļoti sliktā noskaņojumā. Tikai vēlāk es uzzināju, ka -anakondas gandrīz vienmēr ir sliktā noskaņojumā, bet šajā brīdī es vēl nebiju iepazinis šīs čūskas nepatīkamo raksturu. Biju jau radis rīkoties ar daudz paklausīgāka­jiem Āfrikas pitoniem, tāpēc nevilcinādamies iebāzu roku maisā, lai sagrābtu anakondu aiz kakla. Čūska acumirkli lielā niknumā šāvās man pretī, bet, par laimi, neveik­smīgi. Aivens, indietis un Bobs blenza manī, it kā es būtu sajucis prātā.