Lai paglābtos no satracinātajiem rāpuļiem, biju spiests izraut roku ar visu teguksīnu no būra un aiz­cirst durtiņas. Tikai pēc tam es atkal varēju pievērsties savam īkšķim, lai to izrautu no uzbrucēja žokļiem. Ne­zinu nevienu citu ķirzaku sugu, kura niecīga iemesla dēļ spētu tik ļoti saniknoties. Mēs sapratām, ka būrim ar tikko noķertajiem teguksīniem jāaizklāj priekšā maisaudums, pretējā gadījumā, cilvēkam tuvojoties, ķirzakas metīsies stiepļu režģī, skrāpēs un kodīs, lai viņu aiz­sniegtu.

Ar teguksīnu mums bija paveicies — un mēs mēģinā­jām ar cilpu sagūstīt dažas ameivas. Te bija vajadzīga liela pacietība, taču pēc daudzām neveiksmēm mums galu galā izdevās noķert sešas no šīm jaukajām ķirza­kām. Ameivas ķermenim ir ļoti košs krāsojums, kurā mi­jas spilgts zāles zaļums, dzeltena un melna krāsa, tā ka visa ķirzaka spīd un laistās kā pulēts kokgrebums. Ar šiem rāpuļiem vajadzēja apieties ārkārtīgi uzmanīgi, lai tie nenomestu savas skaistās, garās astes, kas bieži atga­dās, ja esam tikai mazliet neveikli. Kad ķirzakas bija lai­mīgi ievietotas audekla maisiņos, mēs devāmies atpakaļ uz mūsu būdu ieturēt maltīti un palūkoties, vai nav at­radies dižais mednieks misters Kordai.

Misters Kordai nekur nebija redzams, bet uz mājas kāpnītēm sēdēja jauns indietis ar lielu maisu pie kājām. Tuvāk ieskatoties, es ievēroju, ka maiss kustas,