Kas tur notiek? — es jautri ievaicājos.
Bobs mani izmisīgi uzlūkoja.
Tava anakonda izbēgusi, — viņš paziņoja.
Izbēgusi? Kā viņa to varēja?
To es nezinu, bet čūska ir izbēgusi. Viņa ievākusies virtuvē. Tur viņai laikam patīk.
Es uzkāpu pa kāpnītēm un palūkojos virtuvē: čūska saritinājusies gulēja pavarda tuvumā, apgāzts kastrolis uz grīdas liecināja, ka Aivens atstājis virtuvi lielā steigā. Mani ieraudzījusi, anakonda šņākdama sparīgi metās uz priekšu, bet viņas uzbrukums arī šoreiz bija neveiksmīgs, jo mūs vienu no otra atdalīja apmēram sešas pēdas. Aivens rūpju pilnu seju pabāza galvu durvīs, kas veda uz dzīvojamo istabu.
Kā mēs, ser, čūsku tagad noķersim? — viņš jautāja.
Čūska pagriezās un sāka uz viņu šņākt, mans biedrs
steidzīgi nozuda.
Mums jāieiet virtuvē un jāpiespiež čūska pie grīdas, — es sacīju, kā'man pašam likās, pavēlnieciskā balsī.
Vai tu neredzi, cik saniknota ir šī čūska? — Bobs ievaicājās. — Ej vien pats iekšā un piespied to pie grīdas. Es segšu tavu atkāpšanos.
Pārliecinājies, ka man neizdosies ievi-lināt virtuvē ne Bobu, ne Aivenu, biju spiests iet viens. Es apbruņojos ar garu, divžuburainu koku un maisu un, turēdams to sev priekšā, tuvojos čūskai kā toreadors vērsim. Anakonda savilkās ciešā, drebošā ritulī un metās virsū maisam, kamēr es lēkāju tai apkārt, pūlēdamies ar koku piespiest čūsku pie grīdas.