īsu brīdi anakondas galva nekustējās, un es tai tuvināju zaru stakli, bet čūska, strauji izlocīdamās, atgrūda koku sānis un, šņākdama kā prīmuss, steidzīgi slīdēja uz durvīm. Bobs, redzēdams, ka viņam tuvojas anakonda, neviļus pakāpās soli atpakaļ, aizmirsis par kāpnēm, un ar skaļu blīkšķi izzuda skatienam; anakonda viņam sekoja. Kad es nokļuvu līdz durvīm, Bobs sēdēja zemē ūdens peļķē, čūska nekur nebija redzama.

Kur viņa aizgāja?

Bobs lēnām uzrausās kājās.

To es nezinu, — viņš atbildēja. — Man nebija laika interesēties par tavu eksemplāru, jo es pats gandrīz no­lauzu kaklu.

Mēs pārmeklējām tuvāko apkārtni, palūkojāmies zem mājas, bet no čūskas nebija ne miņas. Es atklāju, ka tā izspraukusies brīvībā pa caurumu maisa stūri. Sākumā tas noteikti bija mazs caurumiņš, bet tagad maisam abi gali bija vaļā. Pie tējas es ilgi un skaļi žēlojos, ka esam pazaudējuši tik lielisku dzīvnieku.

Tas nekas, — Bobs mani mierināja. — Esmu pārlie­cināts, ka čūska vakarā būs ielīdusi Aivena guļamtiklā, un tad viņš to sagūstīs no jauna.

Aivens nebilda ne vārda, bet no viņa sejas izteiksmes bija noprotams, ka viņš nemaz nepriecājas par iespēju atrast anakondu savā guļamtiklā.