Te bija ko padomāt, kā starp daudzajiem intriģējošajiem vietu no­saukumiem kartē izvēlēties īsto, kur būtu iespējams ierī­kot bāzi, lai no turienes veiktu mūsu pirmo dzīvnieku vākšanas izbraucienu zemes iekšienē. Jau divas stundas veltīgi bijām lauzījuši galvas, tā arī nespēdami neko iz­lemt. Es lūkojos kartē, pētīju upju tecējumu un kalnu grēdu virzienus, mielodams acis ar tādiem brīnumainiem nosaukumiem kā Pomerūna, Mazaruni, Kanuku, Berbisa un Esekibo.

Ko jūs teiktu par Ņūamsterdamu? — iejautājās Smits, izvēlēdamies vienīgo ikdienišķo nosaūkumu.

Es nodrebinājos, Bobs papurināja galvu, Aivens likās apmulsis.

Nu, un kā būtu ar Mazaruni?

Purvs, — īsi noteica Bobs.

Gvajāna, — es eksaltēti citēju kādā cejvedī lasīto, — vietējo indiāņu valodā nozīmē «ūdens zeme».

Bet kaut kur mums tomēr ir jādodas, — Smits aiz­kaitināts sacīja, — mēs te sēžam un gudrojam stundām ilgi. Pieņemsim beidzot kādu lēmumu un iesim gulēt.

Es pavēros Aivenā. Jau labu laiku viņš izskatījās tāds kā .aizsapņojies un netika izteicis nevienu priekšlikumu.

Kādas ir tavas domas, Aiven? — es pavaicāju.

- — Galu galā tē ir tava dzimtene un tev vislabāk zināms,

kurā vietā var savākt vairāk dzīvnieku.