Aivens pamodās no transa, viņš likās noraizējies un vainīgs.
Ser, — viņš iesāka savā neticami kulturālajā balsī, —jūs darītu pareizi, dodamies uz Edvenčeru.
Uz kurieni? — mēs ar Bobu vienā mutē iejautājāmies.
Uz Edvenčeru, ser, — Aivens atkārtoja, bakstīdams ar pirkstu kartē, — tas ir neliels ciematiņš, lūk, te, pie Esekibo upes grīvas.
Es palūkojos uz Smitu.
Mēs brauksim uz Edvenčeru, — es stingri noteicu.
Man katrā ziņā jānokļūst vietā ar tādu nosaukumu.
Labi! — sacīja mans ceļabiedrs. — Tātad izlemts. Vai tagad varam iet gulēt?
Smitam trūkst dvēseles, — Bobs skumji piezīmēja,
vārds «Edvenčera» viņam neko neizsaka.
Izrādījās, ka nokļūt ciematā ar tik vilinošu nosaukumu bija vieglāk, nekā es biju paredzējis. Mums tikai vajadzēja nokāpt lejā Džordžtaunas ostas piestātnē un nopirkt biļetes. Likās mazliet dīvaini, ka var nopirkt biļeti līdz Edvenčerai un turklāt vēl braukt uz turieni atbaidošā kuģī prāmī. Tad jau daudz pieņemamāk būtu sēdēt kanoe laiviņās, ko airē barga izskata kaujinieki.
tai nu kā, bet kādā jaukā diena agri no rīta taksometrs' nogādāja piestātnē Bobu, Aivenu un mani līdz ar mūsu neparasto bagāžu. Kamēr mani kompanjoni strīdējās ar šoferi par braukšanas maksu, es piegāju pie biļešu kases un izteicu maģiskos vārdus.